Aleksandrijas bibliotēka

Aleksandrijas bibliotēka, kas ir zināma arī kā Aleksandrijas muzeons, bija zinātnes, literatūras un augstākās izglītības iestāde Aleksandrijā, kurai bija starptautiska nozīme antīkajā pasaulē. Aleksandrija vēsturiski ir nozīmīgs antīkās kultūras un agrīnās kristietības centrs.

Aleksandrijas bibliotēka tika uzcelta 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Aleksandrijas valdnieks bija Ptolemajs II. Kā liecina vairāki vēsturiskie informācijas avoti, šajā bibliotēkā, kas bija lielākā bibliotēka antīkajā pasaulē, tikuši glabāti 400 000 – 700 000 papirusi ar seno autoru darbiem.

Aleksandrijas bibliotēka atradās muzeja jeb muzeona ēkā, kas tika uzcelta neilgi pēc Aleksandrijas dibināšanas 332. gadā pirms mūsu ēras. Tiek uzskatīts, ka šo bibliotēku dibinājis grieķu filozofs – peripatētiķis Falēras Dēmetrijs, kad tas pēc faraona Ptolemaja I rīkojuma no Grieķijas atbēga uz Ēģipti.

Bibliotēka tika veidota, balstoties uz Atēnu filozofisko skolu paraugu, bet par īpašu paraugu ņemot Aristoteļa Likeju jeb peripatētisko skolu. Šo bibliotēku vadīja augsta ranga priesteri, kurus helēnisma laikā iecēla faraons, bet romiešu laikā – imperators. Pirmais bibliotēkas vadītājs bija Zenodots no Efēsas, bet vēl kādu laiku bibliotēku vadījis arī Rodas Apolonijs.

Jāsaka, ka Ptolemaju valdnieki darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai šajā bibliotēkā varētu glabāties milzīgas Senās pasaules zināšanas. Viens no centieniem bija iespēja zinātniekiem bibliotēkā dzīvot bez maksas, jo visu, tostarp arī ēdienu apmaksāja valsts. Visas grāmatas, kas tajā laikā bija pieejamas, tika iztulkotas un pārrakstītas grieķu valodā. Bija pat ieviests likums, kas noteica, ka visiem kuģiem, kas piestāj ostās, jānodod esošās grāmatas, pretī saņemot to kopijas. Tāpat tika izpirktas arī visas privātās bibliotēkas. Šie centieni vainagojās ar 700 000 grāmatu kolekciju, kas bija rakstītas uz papirusa vai pergamenta.

Šādā veidā grieķu valdnieki centās nodibināt grieķu kultūras hegemoniju pār pakļautajām tautām, kurām tika likts apgūt grieķu valodu un dzīvot grieķiskā garā. Lieki piebilst, ka drīz vien to saprata arī vietējie ēģiptiešu priesteri, sākot izrādīt nepatiku.

Pats skumjākais šajā stāstā ir tas, ka bibliotēka tika postīta un dedzināta vairākas reizes. Pirmo reizi tā dega, Jūlija Cēzara leģioniem aplencot Aleksandriju, bet Jūlijs Cēzars pēc sava triumfa ēģiptiešu zaudējumus kompensēja, to rīcībā nododot Pergamas bibliotēku, kas bija tikai kvantitatīva, nevis kvalitatīva kompensācija. Otro reizi tā dega 273. gadā, Aureliāna karaspēkam ieņemot Aleksandriju, un tas, kas palika pāri, tika pārvests uz Serapeumu, tomēr 391. gadā kristiešu fanātiķi sagrāva Serapeumu. Trešo reizi tā dega 415. gadā, kad Aleksandrijas bīskaps Kirils uz to sakūdīja kristiešu fanātiķus. Vienu vārdu sakot, bibliotēku postīja gan romieši, gan kristieši, bet to, kas bija palicis pāri pēc postījumiem, pēc vairākiem gadsimtiem – 7. gadsimtā – lika nodedzināt kalifs Omārs.

Lai vai kā, pastāv versija, ka visas grāmatas nav tikušas iznīcinātas un ka IV gadsimtā liela daļa grāmatu tikusi pārvesta uz Vatikāna bibliotēku, kur tā tiek glabāta vēl šobaltdien, tomēr pētniekiem tās nav pieejamas, it kā tiešām būtu nodegušas.

Visu laiku populārākās grāmatas pasaulē

Ļevs Tolstojs – “Karš un miers”
Šis romāns, kas ir viens no visu laiku garākajiem romāniem pasaulē, pirmo reizi tika publicēts 1869. gadā, ietverot 1225 lapaspuses. Krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja darbā “Karš un miers” aplūkota sabiedriskā dzīve Krievijas impērijā, laikā ap 1812. gada kara notikumiem, kas aplūkota no piecu krievu aristokrātu ģimeņu skatupunkta.

Džordžs Orvels – “1984”
Šis Džordža Orvela zinātniskās fantastikas romāns tiek dēvēts arī par antiutopisko romānu. Darba pirmā publikācija notika 1949. gada 8. jūnijā. Grāmatas darbība aizsākas 1984. gada 4. aprīlī, kad romāna galvenais varonis Vinstons Smits veic pirmo ierakstu savā dienasgrāmatā. Pavisam drīz pēc iznākšanas Padomju Savienībā grāmata tika iekļauta aizliegtās literatūras sarakstā, jo tā pārāk tieši apraksta PSRS reālo situāciju.

Džeimss Džoiss – “Uliss”
“Uliss” ir īru rakstnieka Džeimsa Džoisa romāns, kas rakstīts modernisma stilā un kurā autors intensīvi pielieto apziņas plūsmas tehniku. Romāna pamatā ir Homēra “Odisejas” sižets, kas pārnests uz 20. gadsimta sākumu un kas risinās vienā dienā – 1904. gada 16. jūnijā. Romānu veido 18 nodaļas, un katra nodaļa veido apmēram vienu dienas stundu, sākot no 8:00 rītā līdz 02:00 nākamās dienas rītā.

Vladimirs Nabokovs – “Lolita”
Krievu / amerikāņu rakstnieka Vladimira Nabokova romāns “Lolita” angļu valodā pirmo reizi tika publicēts 1955. gadā, Parīzē, bet vēlāk V. Nabokovs to pārtulkoja arī krievu valodā. Romāna pamatā ir stāsts par gandrīz 40 gadus veco literatūras profesoru Hambertu, kas ir gluži kā apmāts ar 12 gadus veco Doloresu Heizu, ko viņš sauc par “Lolitu”. Hamberts apprecas ar Doloresas māti, lai būtu tuvāk “Lolitai”.

Viljams Folkners – “Troksnis un niknums”
Novele “Troksnis un niknums”, kas tiek saukta arī par “Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa”, pirmo reizi tika publicēts 1929. gadā. Darbs ietver vairākas naratīvās metodes, tajā skaitā apziņas plūsmas tehniku. Šo darbu var uzskatīt par stilā un saturā revolucionāru sacerējumu par kādas reiz prominentas ģimenes lēnu norietu. Šis darbs, tāpat kā visi V. Folknera darbi, ir saistīts ar ASV dienvidiem, aristokrātiskām vergturu ģimenēm, melnādaino traģisko stāvokli un dievticības zaudēšanu.

Virdžīnija Vulfa – “Uz bāku”
Virdžīnijas Vulfas romāns “Uz bāku” uzrakstīts 1927. gadā un ir uzskatāms par vienu no dižākajiem 20. gadsimta literatūras sasniegumiem. Darba pamatā ir stāsts par Remziju ģimeni, kas pavada brīvdienas Skajas salā. Šī šķietami parastā stāsta pamatā risinās notikumi, kuros atklājas sarežģīti ģimenes dzīves saspīlējumi un saiknes, kā arī konflikti starp vīrišķo un sievišķo.

Ralfs Elisons – “Neredzamais cilvēks”
Ralfa Elisona novele “Neredzamais cilvēks” stāsta par afroamerikāņu vīru, kura ādas krāsa padaru viņu neredzamu. Šis darbs pirmo reizi tika publicēts 1952. gadā, stāstot par sociālām un intelektuālām problēmām, ar kurām 20. gadsimta sākumā saskārās afroamerikāņi.

Homērs – “Odiseja” un “Iliāda”
“Odiseja” ir episka poēma, kas sacerēta 9. vai 8. gadsimtā pirms mūsu ēras, savukārt “Iliāda” ir otrs lielākais Senās Grieķijas Eposs, kas tapis vēl agrāk un ko arīdzan sarakstījis aklais dzejnieks Homērs.

Džeina Ostina – “Lepnums un aizspriedumi”
Džeinas Ostinas darbs “Lepnums un aizspriedumi” pirmo reizi tika publicēts 1813. gadā. Romāna darbība norisinās 19. gadsimta sākumā, Anglijā, bet tā pamatā ir stāsts par piecām Benetu meitām un bagāto vecpuisi Binglija kungu, kas tikko nopircis kaimiņu māju, un viņa draugu Dārsija kungu.

Dante Aligjēri – “Dievišķā komēdija”
“Dievišķā komēdija” ir monumentālā poēma, ko Dante Aligjēri rakstīja no 1308. gada līdz pat savai nāvei 1321. gadā. Poēmas tēlainību un alegorisko skatu uz pēcnāves dzīvi var uzskatīt par Romas Katoļu baznīcas viduslaiku filozofijas kulminācijas punktu. Darbu veido trīs daļas – Inferno, Purgatorio un Paradiso, kas apskata elli, šķīstītavu un paradīzi.