Aleksandrijas bibliotēka

Aleksandrijas bibliotēka, kas ir zināma arī kā Aleksandrijas muzeons, bija zinātnes, literatūras un augstākās izglītības iestāde Aleksandrijā, kurai bija starptautiska nozīme antīkajā pasaulē. Aleksandrija vēsturiski ir nozīmīgs antīkās kultūras un agrīnās kristietības centrs.

Aleksandrijas bibliotēka tika uzcelta 3. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad Aleksandrijas valdnieks bija Ptolemajs II. Kā liecina vairāki vēsturiskie informācijas avoti, šajā bibliotēkā, kas bija lielākā bibliotēka antīkajā pasaulē, tikuši glabāti 400 000 – 700 000 papirusi ar seno autoru darbiem.

Aleksandrijas bibliotēka atradās muzeja jeb muzeona ēkā, kas tika uzcelta neilgi pēc Aleksandrijas dibināšanas 332. gadā pirms mūsu ēras. Tiek uzskatīts, ka šo bibliotēku dibinājis grieķu filozofs – peripatētiķis Falēras Dēmetrijs, kad tas pēc faraona Ptolemaja I rīkojuma no Grieķijas atbēga uz Ēģipti.

Bibliotēka tika veidota, balstoties uz Atēnu filozofisko skolu paraugu, bet par īpašu paraugu ņemot Aristoteļa Likeju jeb peripatētisko skolu. Šo bibliotēku vadīja augsta ranga priesteri, kurus helēnisma laikā iecēla faraons, bet romiešu laikā – imperators. Pirmais bibliotēkas vadītājs bija Zenodots no Efēsas, bet vēl kādu laiku bibliotēku vadījis arī Rodas Apolonijs.

Jāsaka, ka Ptolemaju valdnieki darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai šajā bibliotēkā varētu glabāties milzīgas Senās pasaules zināšanas. Viens no centieniem bija iespēja zinātniekiem bibliotēkā dzīvot bez maksas, jo visu, tostarp arī ēdienu apmaksāja valsts. Visas grāmatas, kas tajā laikā bija pieejamas, tika iztulkotas un pārrakstītas grieķu valodā. Bija pat ieviests likums, kas noteica, ka visiem kuģiem, kas piestāj ostās, jānodod esošās grāmatas, pretī saņemot to kopijas. Tāpat tika izpirktas arī visas privātās bibliotēkas. Šie centieni vainagojās ar 700 000 grāmatu kolekciju, kas bija rakstītas uz papirusa vai pergamenta.

Šādā veidā grieķu valdnieki centās nodibināt grieķu kultūras hegemoniju pār pakļautajām tautām, kurām tika likts apgūt grieķu valodu un dzīvot grieķiskā garā. Lieki piebilst, ka drīz vien to saprata arī vietējie ēģiptiešu priesteri, sākot izrādīt nepatiku.

Pats skumjākais šajā stāstā ir tas, ka bibliotēka tika postīta un dedzināta vairākas reizes. Pirmo reizi tā dega, Jūlija Cēzara leģioniem aplencot Aleksandriju, bet Jūlijs Cēzars pēc sava triumfa ēģiptiešu zaudējumus kompensēja, to rīcībā nododot Pergamas bibliotēku, kas bija tikai kvantitatīva, nevis kvalitatīva kompensācija. Otro reizi tā dega 273. gadā, Aureliāna karaspēkam ieņemot Aleksandriju, un tas, kas palika pāri, tika pārvests uz Serapeumu, tomēr 391. gadā kristiešu fanātiķi sagrāva Serapeumu. Trešo reizi tā dega 415. gadā, kad Aleksandrijas bīskaps Kirils uz to sakūdīja kristiešu fanātiķus. Vienu vārdu sakot, bibliotēku postīja gan romieši, gan kristieši, bet to, kas bija palicis pāri pēc postījumiem, pēc vairākiem gadsimtiem – 7. gadsimtā – lika nodedzināt kalifs Omārs.

Lai vai kā, pastāv versija, ka visas grāmatas nav tikušas iznīcinātas un ka IV gadsimtā liela daļa grāmatu tikusi pārvesta uz Vatikāna bibliotēku, kur tā tiek glabāta vēl šobaltdien, tomēr pētniekiem tās nav pieejamas, it kā tiešām būtu nodegušas.